Režisora Dmitrija Petrenko izrāde “Jasmīns”, kas ir iestudēta Liepājas teātrī, ir lielisks piemērs, kā likt skatītājam aizdomāties par savu dzīvi, savām attiecībām ar citiem un savām vēlmēm. Izrāde ir iestudēta pēc Inga Ābeles lugas “Jasmīns”, bet to tik baudāmu padara ne tikai scenārijs, bet arī Liepājas teātra aktieru aktierspēle, skatuves dekorācijas un iekārtojums.
Stāsts un vēstījums, kas tika pasniegts skatītājiem, vienaldzīgu, manuprāt, neatstāja nevienu. Izrāde ir par vienkāršas sievietes Jasmīnes ikdienu, sadzīvi un tās problēmām. Lai arī lielākajai daļai no zālē sēdošajiem nav problēmas ar īpašumiem un dzīvesvietas zaudēšanas draudiem, tomēr katrs Jasmīnes dzīvē, vismaz kādā tās nelielā daļā spēj saskatīt sevi vai vilkt paralēles ar savu ikdienu, piemēram, neveiksmīgajā laulības dzīvē. Jasmīne un Artis cītīgi stāsta viens otram, citiem un galvenokārt sev, ka mīl viens otru, bet nevienā brīdī negribas viņiem noticēt, īpaši jau Jasmīnei. Izrādei cauri vijas dažādas detaļas, kas veiksmīgi ir iekļautas izrādes scenārijā. Pieminēšanas vērts, manuprāt, ir arī tas, kā meita seko savas mātes kļūdām, tas, cik īstenībā liels haoss ir šīs vienas ģimenes attiecībās, jo jāuztraucas gan par māju, gan par jasmīna krūma praktiskumu, gan par mīlestību, gan par dēlu, par visu. Visur, kur Jasmīne pagriezās, viņu gaidīja problēmas, tās kļuva par viņas ikdienu un rutīnu. Viņu vajadzēja izraut no šīs ikdienas, to izrādē brīnišķīgi paveic Mihaels, un Edgara Ozoliņa un Kintijas Stūres aktierspēle, šo izrādes daļu tikai pacēla augstākā līmenī.
Aktieri šajā izrādē ļoti labi spēj iznest savas lomas un parādīt, ka tomēr katram šim personāžam ir nozīme. Galveno varoni Jasmīni atveido Kintija Stūre, kas brīnišķīgi spēj iemiesot pavisam vienkāršu sievieti, rūpju pilnās ikdienas saburzītu, trauslu, bet tomēr arī visu varošu. Edgara Ozoliņa staltais Mihaels sākumā šķiet kā sapņu vīrietis, kam jāizvelk Jasmīne no citu vajadzībām un jāparāda viņai, ka viņa drīkst iegūt to, ko vēlas, jo pati Jasmīne teica, ka viņa sen neesot jutusies kā sieviete. Tomēr viņu tēli nav tik vienkārši, kā sākumā var šķist. Jasmīnei māte ir svarīga, lai arī māte, kur atveido Karīna Tatarinova, šķiet ir jau izdzīvojusi to periodu, kas šobrīd ir meitas dzīvē. Viņa aizbēga un sāka jaunu dzīvi, viņa izlauzās no tās bedres, kurā šobrīd ir Jasmīne, Jasmīne gan nekur nav izkustējusies, un viņai bija vajadzīgs Mihaels. Lai kā arī gribētos, lai Mihaela un Jasmīnes mīlas stāstam būtu laimīgas beigas, Mihaels ir tikai mirkļa kaislība, jo pats dzīvo ar saviem dēmoniem, un nebūtu gatavs upurēt savu dzīvi un personību Jasmīnes dēļ. Viņa iekšējos dēmonus simbolizē viņa līdzi atvestie pērtiķi, tie parāda viņa divas puses, mierīgo un skarbo, un ne tikai Mihaela, katram no personāžiem un īstenībā jau arī katram no skatītājiem ir savas divas puses. Arī citi aktieri, piemēram, Rolands Beķeris, Anete Berķe un Sandis Pēcis, šajā izrādē brīnišķīgi parāda citu tēlu personības, ikdienas problēmas un to, kā viņi ietekmē Jasmīnes dzīves izvēles, jo Jasmīne ir tā, kas vispirms domā par citu labumu un tikai tad par savējo. Aktieri, manuprāt, paveica lielisku darbu un prata iejusties starp visām izrādes šķautnēm, arī skatuves izkārtojumu.
Visas detaļas scenārijā un aktieru meistarībā papildina arī skatuves dekorācijas. Tik vizuāli pārsteidzošu skatuves iekārtojumu es vēl Liepājas teātrī nebiju redzējusi. Tā bija izkārtota trīs daļās, pašā priekšā bija mājas iekšiene, tālāk aiz aizkariem pavērās dārzs ar lielu ozolkoku vidū. Tā kā izrāde ir par ģimeniskām attiecībām un to, kā mūsu likteņi ietekmē viens otru, es teiktu, ka lielais koks simbolizēja dzimtas koku, tāpēc arī pašās izrādes beigās kokam tiek izrautas saknes, jo Jasmīnes rutīna, ko pamatā ir veidojusi ģimene ir sabrukusi, māte ar Mihaelu ir aizbraukusi, vīrs ir miris, un vecmāmiņas veselība arī nav daudzsološa, viņai ir izdevies izbēgt no mokošās ikdienas un sajusties kā jaunam cilvēkam. Kā arī brīdī, kad Jasmīne dodas līdzi Mihaelam, skatuves dziļākajā daļā paveras arī trešā skatuves daļa, kas šķita simbolizējam ārpusi un visu, ko tā var sniegt. Tomēr šajā ainā cepuri var noņemt arī tērpu mākslinieces priekšā, jo Jasmīnei mugurā ir viegla, gaiša un caurspīdīgu efektu radoša kleita. Šajā momentā, kad uz viņiem no aizmugures spīd gaismas, tas izskatās pēc Jasmīnes atdzimšanas momenta, tāda kā dievietes mirkļa, kas viņai tik ļoti ir bijis nepieciešams, lai nesalūztu zem dzīves spiediena. Kopumā izrāde bija arī vizuāli baudāma, un nedrīkst aizmirst arī lietus ainu ar īsto ūdeni, jo tā bija izrādes “ķirsītis uz tortes”.
Izrāde “Jasmīns” noteikti ir jānoskatās ikvienam, pat ja pēc izrādes varēja dzirdēt daudzus runājam par to, ka viņiem nav patikuši kādi gaismu vai skaņu efekti, es uzskatu, ka katrs var kaut ko paņemt sev, jo ar izrādē atklātajām tēmām saskaras lielākā daļa sabiedrības. Šo vēstījumu, ko Dmitrijs Petrenko un Inga Ābele ir centušies pasniegt skatītājiem, precīzi papildina arī dekorācijas uz skatuves un gaismas un skaņu efekti un attēlo Liepājas teātra aktieri.
12. klase, 26.01.2024.
